Lauma

Vārda nozīme

Lauma ir latviešu (un plašāk baltu) mitoloģijas būtne — dabas gars vai feja, kas dažādos folkloras stāstos saistīta ar aušanu, bāreņu un mazu bērnu aizsardzību, kā arī ar neparedzamu, dažkārt bīstamu raksturu. Vārda burtiskā nozīme nav droši zināma.

Vārda izcelsme un vēsture

Vārds cēlies tieši no baltu mitoloģiskās būtnes nosaukuma, kas sastopama gan latviešu (Lauma), gan lietuviešu (Laumė) folklorā, liecinot par kopīgām pirmskristietības laika baltu ticējumu saknēm.

Lauma kā mitoloģisks tēls minēta latviešu un lietuviešu tautasdziesmās un teikās jau ilgi pirms rakstītas vēstures avotu parādīšanās. Kā personvārds Lauma sāka izplatīties 20. gadsimtā, kad nacionālromantisma ietekmē vecāki sāka dot bērniem senās mitoloģijas un folkloras iedvesmotus vārdus, tāpat kā vārdus Laima vai Dzintra.

Etimoloģija

Vārda 'lauma' etimoloģija baltu valodniecībā nav pilnībā noskaidrota; iespējamas saiknes ar senākām indoeiropiešu saknēm, kas saistītas ar dabas garu jēdzieniem, taču vispāratzīta skaidrojuma nav.

Rakstura iezīmes

Tradicionālajās interpretācijās, atsaucoties uz mitoloģisko tēlu, vārdu Lauma mēdz saistīt ar noslēpumainību, saikni ar dabu un radošumu, taču tā ir kultūrvēsturiska, nevis zinātniska interpretācija.

Interesanti fakti

Latviešu folklorā Laumas dažkārt tiek jauktas vai pretstatītas raganām — tās var būt gan labvēlīgas (palīdz bāreņiem, auž audumu), gan draudīgas, atkarībā no konkrētā teikas varianta.

Vārda popularitāte

Latvijā šo vārdu nēsā 1774 cilvēku.

Popularitāte laika gaitā